2026. gada 2. jūlijā Ticības mācības dikastērija prefekts kardināls Fernandezs parakstīja dekrētu (turpmāk – “Fernandeza dekrēts”), kurā pasludināja, ka iepriekšējā dienā notikusī četru bīskapu konsekrācija, kuru veikusi Sv. Pija X Priesteru Brālība (turpmāk – “FSSPX”) ir izraisījusi tiesiskas sekas: gan jauniesvētītie bīskapi, gan tie, kuri viņus konsekrēja, ir izdarījuši “shizmatisku aktu” un tādēļ ir tikuši ‘ipso facto’ ekskomunicēti. Garīznieki un laji tika brīdināti “nepievienoties [FSSPX] shizmai”. Fernandeza dekrētam tika pievienota paskaidrojoša nota, saskaņā ar kuru FSSPX priesteri ir “shizmatiķi” un tātad tiek ekskomunicēti uz tā paša tiesiskā pamata. Tas pats attiecas uz lajiem, kas “formāli pievienojas” FSSPX.

Jāprecizē, ka FSSPX reiz jau bija organizējusi bīskapu konsekrāciju 1988. gadā, ar līdzīgām sekām (skat. Jāņa Pāvila II ‘motu proprio’ apustulisko vēstuli ‘Ecclesia Dei adflicta’).

Es tagad vēlētos pēc iespējas lakoniski un bez liekām emocijām izanalizēt šos dokumentus no kanonisko tiesību viedokļa.

[1] Katoliskā Baznīca nav ne laupītāju banda (sal. sv. Augustīns, ‘De civitate Dei’, IV:4), ne tirāniska diktatūra, kurā viss ir pakļauts viena barveža vai tirāna patvaļai. Katoliskā Baznīca ir perfekta sabiedrība (‘societas perfecta’), kas ir iekšēji sakārtota un darbojas uz likuma un tiesību pamata (Benedikts XV, apustuliskā konstitūcija ‘Providentissima Mater Ecclesia’). Normatīvais akts, kurā ir kodificētas svarīgākās kanonisko tiesību normas, ir pašreiz spēkā esošais 1983. gada Kanonisko tiesību kodekss (turpmāk – “KTK”, izsludināts ar Jāņa Pāvila II apustulisko konstitūciju ‘Sacrae disciplinae leges’). KTK pēdējais kanons – 1752. – svinīgi deklarē: “dvēseļu pestīšana, kurai vienmēr ir jābūt augstākajam likumam Baznīcā” (‘salus animarum suprema lex’).

[2] Kanoniskos pārkāpumus un sodus reglamentē KTK Sestā grāmata, kas, tāpat kā jebkurš krimināllikums (arī Latvijas), ir sadalīta divās daļās: vispārējā daļa (kas nosaka vispārējos vainas noteikšanas un sodu piemērošanas principus) un sevišķā daļa (kas definē konkrētos pārkāpumus un nosaka sodus par tiem). Saskaņā ar KTK 1311. kanona 2.§, sodus nosaka “saskaņā ar likuma noteikumiem, kas vienmēr piemērojami, ievērojot kanonisko taisnīgumu un paturot prātā taisnīguma atjaunošanu, pārkāpēja labošanu un ieļaunojuma novēršanu”. Tātad Baznīcā – tāpat kā jebkurā civilizētā sabiedrībā – darbojas “nullum crimen sine lege” princips: nevienu nevar atzīt par vainīgu un sodīt citādi kā saskaņā ar nodarījuma brīdī spēkā esošu tiesību normu. 18. kanons precizē, ka likums, kurš nosaka sodu, ir interpretējams strikti (t.i., to nedrīkst iztulkot paplašināti). Šie principi Baznīcas iekšienē darbojas tāpat, kā laicīgajās krimināltiesībās.

[3] Romas pāvestam kā redzamās Baznīcas galvam pieder augstākā likumdošanas vara, izpildvara un tiesu vara Baznīcā; viņš var brīvi noteikt sodus arī par citām darbībām, kas nav minētas KTK Sestajā grāmatā (1315.kan. 1.§). Taču tas nenozīmē, ka pāvests var patvaļīgi sodīt Baznīcas locekļus kā vien iedomājas, t.i., ārpus likuma. Ja viņš uzskata par nepieciešamu pasludināt kādu darbību par sodāmu, viņam tas ir iepriekš jānosaka attiecīgā likumdošanas aktā, kas būs piemērojams pēc tā spēkā stāšanās (sal. 1313.kan.).

*Piezīme: 1399. kanons satur izņēmuma normu, kas nosaka: “Papildus gadījumiem, kas paredzēti šajā vai citos likumos, ārēju dievišķo vai kanonisko tiesību pārkāpumu var sodīt ar taisnīgu sodu vienīgi tad, ja to prasa pārkāpuma īpašais smagums un ir nepieciešams novērst vai labot ieļaunojumu” – taču tas acīmredzami neattiecas uz “latae sententiae” sodiem (skat. nākamo punktu).

[4] Kanoniskajās tiesībās pastāv divu veidu sodi (1314.kan.):

(a) ‘ferendae sententiae’, kuru piemērošanai ir nepieciešams kompetentas amatpersonas vai tiesas nolēmums, kas tiek pieņemts noteikta procesa rezultātā, bet līdz tam apsūdzētā persona ir uzskatāma par nevainīgu (1321.kan. 1.§). Tātad ‘ferendae sententiae’ sodi atbilst tiem pašiem pamatprincipiem, kā kriminālsodi laicīgajās krimināltiesībās, kad cilvēks tiek apsūdzēts un tiesa konstatē viņa vainu.

(b) ‘latae sententiae’, kas tiek piemēroti automātiski: tiesiskās sekas iestājas līdz ar noteiktas darbības izdarīšanas faktu, uz paša likuma pamata (‘ex lege’). Šajā gadījumā formāla “sodīšana” nenotiek, bet kompetentā Baznīcas amatpersona vienkārši konstatē jeb deklarē faktu, ka persona ar savu rīcību ir izraisījusi tādu un tādu seku (resp., soda) iestāšanos.

[5] Fernandeza dekrēts konstatē, ka FSSPX bīskapi ir izdarījuši kanoniskos pārkāpumus, kas ir paredzēti divos KTK kanonos: 1387. (bīskapa konsekrācija bez pāvesta mandāta) un 1364. 1.§ (shizma, jeb atšķelšanās no Baznīcas). Aplūkosim šos abus kanonus vienu pēc otra. 1387. kanons nosaka: “Gan bīskaps, kurš bez pāvesta mandāta konsekrē kādu par bīskapu, gan tas, kurš no viņa saņem bīskapa konsekrāciju, automātiski (latae sententiae) tiek ekskomunicēti; šī ekskomunikācija ir rezervēta Apustuliskajam Krēslam.”

[6] Tagad paskatīsimies uz 1323. kanonu. Tas nosaka:

“Sods nav piemērojams nevienam, kurš, pārkāpjot likumu vai priekšrakstu:

… 4° rīkojies smagu baiļu piespiests, pat ja tās ir tikai nosacītas, nepieciešamības dēļ, vai smagu neērtību dēļ, ja vien pati darbība nav pēc savas būtības ļauna vai nav vērsta uz kaitējuma nodarīšanu dvēselēm;…”

FSSPX oficiālā nostāja ir vienmēr bijusi tā, ka smagā krīze Baznīcā ir radījusi ārkārtēju “nepieciešamības stāvokli”, kas izņēmuma apstākļos attaisno šo ļoti nopietno rīcību – bīskapu konsekrēšanu bez pāvesta mandāta (laicīgajās krimināltiesībās to sauc par “galējo nepieciešamību”). Šī nostāja ir tikusi vairākkārt paziņota Svētajam Krēslam. Gandrīz pusgadu FSSPX priekšnieks izmisīgi centās sarunāt audienci pie pāvesta Leona XIV, lai izskaidrotu viņam plānotās rīcības motivāciju – un galu galā dabūt pāvesta mandātu – taču veltīgi. Dīvainā kārtā Fernandeza dekrēts šo konkrēto punktu vispār nepiemin, nepaskaidrojot un nemotivējot, kādēļ nekādas “nepieciešamības” tomēr nav un kādēļ FSSPX uz 1323. kanona 4. punktu atsaukties nevar. Taču šis jautājums ir vissvarīgākais: ja FSSPX bīskapi ir rīkojušies nepieciešamības vadīti, tad nekāda ‘latae sententiae’ ekskomunikācija nemaz nav iestājusies (jo bīskapu konsekrācija nav “pēc savas būtības ļauna darbība” un nav arī “vērsta uz kaitējuma nodarīšanu dvēselēm”).

[7] Bet tagad pieņemsim, ka FSSPX maldās un nekāda smaga nepieciešamības stāvokļa nav. Tāpat pieņemsim, ka FSSPX bīskapi paši ir vainojami šajos maldos, un ka šī konsekrācija ir bijusi pēc būtības ļauna un dvēselēm kaitīga. Šādiem gadījumiem ir paredzēts nākamais – 1324. kanons (lasiet uzmanīgi):

“1.§ Pārkāpuma izdarītājs netiek atbrīvots no soda, taču likumā vai priekšrakstā noteiktais sods ir jāsamazina vai tā vietā jāpiemēro gandarīšana, ja pārkāpumu ir izdarījusi:

… 8° persona, kura kļūdaini, bet vainojami uzskatīja, ka pastāv kāds no apstākļiem, kas minēti 1323. kanona 4. vai 5. punktā; ...

… 3.§ Šā kanona 1.§ minētajos apstākļos pārkāpuma izdarītāju ‘latae sententiae’ sods nesaista, taču viņam var tikt piemēroti vieglāki sodi vai gandarīšanas darbi, lai veicinātu nožēlu vai novērstu radīto ieļaunojumu.”

[8] Jā, tieši tā: arī tad, ja FSSPX organizētās bīskapu konsekrācijas dalībnieki vainojami maldījās par “nepieciešamības stāvokļa” esamību kā attaisnojumu, saskaņā ar 1324. kanona 3.§ ‘latae sententiae’ ekskomunikācija viņiem nevar iestāties. Ja pāvests uzskatīja par nepieciešamu, viņš varēja (un joprojām var) piemērot FSSPX bīskapiem vieglāku sodu vai gandarīšanas darbus. Šajā ziņā Fernandeza dekrēts ir radījis absurdu, Kafkas cienīgu situāciju: dekrēts konstatē ‘latae sententiae’ ekskomunikāciju un atsaucas uz KTK, – taču pats KTK skaidros vārdos nosaka, ka ‘latae sententiae’ ekskomunikācija šādos apstākļos nevar iestāties!

[9] Otrā KTK norma, uz kuru atsaucas Fernandeza dekrēts, ir 1364. kanona 1.§, kas nosaka:

“Atkritējs no ticības, herētiķis (ķeceris) vai shizmatiķis tiek automātiski (latae sententiae) ekskomunicēts, neskarot 194. kanona 1.§ 2 punkta noteikumus; turklāt viņš var tikt sodīts arī ar 1336. kanona 2.-4.§§ minētajiem sodiem”.

Šis kanons nedefinē, kas ir “shizmatiķis” un “shizma”; to dara 751. kanons:

“…shizma ir atteikšanās pakļauties pāvestam vai būt komūnijā ar viņam pakļautajiem Baznīcas locekļiem” (latīņu oriģinālā: “subiectionis Summo Pontifici aut communionis cum Ecclesiae membris eidem subditis detrectatio”).

[10] 751. kanons nedefinē un sīkāk nepaskaidro, kas ir saprotams ar “pakļaušanos pāvestam”; tas ir atstāts Baznīcas tiesu un komentētāju – kanonisko tiesību speciālistu – ziņā. Komentētāji savukārt ir vienisprātis, ka ar “atteikšanos pakļauties pāvestam” nevar saprast vienkāršu nepaklausības aktu; tai ir jābūt skaidri paustai vēlmei saraut ekleziālo komūniju ar Romas bīskapu un sistemātiski neatzīt viņa jurisdikciju kā tādu (skat., piem., Naz, Raoul, Dictionnaire de droit canonique, Tome VII, Paris, Letouzey et Ané, 1965, col.886 et seq.). Saskaņā ar 1913. gada Katoļu enciklopēdiju, “ne katra nepaklausība ir shizma; lai tā kļūtu par shizmu, tai blakus augstākstāvošās varas pavēļu pārkāpšanai ir jāietver sevī viņu dievišķo valdīšanas tiesību noliegums”. Līdz ar to shizmas noziegumam ir jābūt tīšam (skat. 1321. kanona 2.-3.§§); nevar atzīt pāvestu par Baznīcas galvu un pašu sevi par pāvesta jurisdikcijā esošu – un tomēr vienlaikus būt shizmā.

[11] Šādos apstākļos jāsecina, ka FSSPX bīskapi un priesteri shizmas noziegumā nav vainojami, jo nekad nav pauduši vēlmi saraut komūniju ar Romas pāvestu vai izveidot kādu paralēlu ekleziālu struktūru. Gluži otrādi: viņi līdz pat pēdējam brīdim ir vairākkārt publiski apliecinājuši pretējo (skat. FSSPX priekšnieka 30. jūnija atbildes vēstuli pāvestam Leonam XIV, kas nosūtīta vakarā pirms konsekrācijas).

[12] Saskaņā ar Fernandeza dekrētu, pati bīskapu konsekrācija ir bijusi “shizmatisks akts” (sadomāts nejuridisks termins, kas KTK vispār netiek lietots; KTK tiek lietots tikai precīzs juridisks termins “shizma”), un no tā uzreiz atvasina secinājumu, ka ne tikai 1. jūlija konsekrācijas aktā iesaistītie bīskapi, bet arī priesteri (?) un pat laji (?) esot vainojami shizmā un tādēļ ekskomunicēti “latae sententiae”. Taču bīskapu konsekrācija bez pāvesta mandāta pati par sevi nevar tikt pielīdzināta shizmai triju iemeslu dēļ:

(a) abiem kanoniskajiem pārkāpumiem ir dažāds pārkāpuma objekts, kas izpaužas to strukturālajā izvietojumā KTK nodaļās: shizma ir “pārkāpums pret ticību un Baznīcas vienību” (VI gr. II daļas I nodaļa), savukārt bīskapu konsekrācija bez pāvesta mandāta ir “pārkāpums pret sakramentiem” (III nodaļa);

(b) pati Baznīca nepielīdzina neatļautu konsekrāciju shizmai, jo ‘latae sententiae’ ekskomunikācija par to tika noteikta tikai 1983. gada KTK. Iepriekšējais, 1917. gada Kanonisko tiesību kodekss sodīja to tikai ar suspendēšanu (2370. kanons), bet vispār prasība, lai bīskapa konsekrācijai obligāti būtu pāvesta mandāts, kļuva par aktuālu tikai Viduslaikos, strīda par investitūrām laikā (un arī tad tikai attiecībā uz konkrētiem bīskapu sēdekļiem). Savukārt shizma ir ārkārtīgi smags noziegums pret Baznīcas vienību, kas principā var būt sodāms tikai ar ekskomunikāciju. Ja Baznīca uzskatītu, ka neatļauta bīskapu konsekrācija ir arī shizma, tā būtu sodījusi to ar ekskomunikāciju jau kopš Apustuļu laikiem;

(c) arī mūsdienās, kad tas ir politiski izdevīgi, pats Svētais Krēsls ‘de facto’ pacieš bīskapu konsekrāciju bez pāvesta mandāta (daudzi šādi konsekrēti bīskapi Ķīnas Tautas Republikā tika vienkārši regularizēti no pāvesta puses, neapsūdzot viņus “shizmā”).

[13] Visbeidzot, nav saprotams Fernandeza dekrētā teiktais par “lajiem, kuri formāli pievienojas” FSSPX. FSSPX ir priesteru brālība, līdz ar to lajs nemaz nevar tai “formāli pievienoties” (t.i., kļūt par biedru). Vai te ir domāti FSSPX trešā ordeņa locekļi? Dekrēta skaidrojošā nota satur atsauci uz Pontifikālās likumdošanas tekstu padomes 1996. gada “Skaidrojošo notu par bīskapa Marsela Lefevra kustības sekotāju ekskomunikāciju par shizmu”, taču šis dokuments arī īpašu skaidrību nevieš. Saskaņā ar tā 5. un 7. punktu, piedalīšanās FSSPX priesteru celebrētajās Misēs pati par sevi nav “formāla pievienošanās shizmai”, un katrs gadījums ir vērtējams atsevišķi. Turklāt tajā pašā 1996. gadā (un vairākkārt vēlāk) pontifikālās Komisijas ‘Ecclesia Dei’ sekretārs monsinjors Kamils Perls apliecināja, ka katolis var izpildīt savu svētdienas pienākumu, piedaloties FSSPX Misē…

Svarīgi ir atcerēties arī “Honolulu sešnieka” lietu: 1991. gadā Honolulu bīskaps (ASV) pasludināja par “shizmatiķiem” un ‘latae sententiae’ ekskomunicētiem sešus katoļu lajus, kuri bija uzaicinājuši vienu no FSSPX bīskapiem dot Iestiprināšanas sakramentu bērniem un jauniešiem vietējā kapelā. Ticības doktrīnas kongregācijas prefekts kardināls Racingers (topošais pāvests Benedikts XVI) pasludināja, ka šāda rīcība nav ne “shizma”, ne “shizmatisks akts”, un ka Honolulu bīskapa dekrēts līdz ar to nav spēkā (paziņots Apustuliskā pronuncija ASV 1993.g. 28. jūnija vēstulē).

[14] Ievērojot visu iepriekš teikto, un uzsverot, ka Fernandeza dekrēts nav tiesas spriedums, bet konstatējošs un deklaratīvs akts, nevar nerasties šaubas par tā spēkā esamību (vai vismaz faktisko pamatotību). Formāli to, protams, varēs izlemt tikai kāds no nākamajiem pāvestiem. 

Ticības mācības dikastērija prefekta kardināla Fernandeza 2026. gada 2. jūlijā parakstītā dekrēta (turpmāk – “Fernandeza dekrēts”, Prot.N.99/2009) par iepriekšējā dienā notikušās Sv. Pija X priesteru brālības (turpmāk – “FSSPX”) bīskapu konsekrācijas tiesiskajām sekām analīzes ietvaros formulētās atziņas un secinājumus sarindoju 14 punktu veidā, un to gala secinājums ir šāds: saskaņā ar Kanonisko tiesību kodeksa (turpmāk – “KTK”) normām, nekāda bīskapu ‘latae sententiae’ ekskomunikācija objektīvi nav notikusi. Taču mana analīze attiecās tikai uz bīskapiem; FSSPX priesterus un lajus pieminēju tikai garāmejot. Tagad uzskatu par nepieciešamu izanalizēt arī Fernandeza dekrētā un saistītajos dokumentos teikto par FSSPX priesteriem un lajiem, kuri apmeklē FSSPX kapelas un priorātus.

Jāsaka, ka starplaikā ir tikuši publicēti vairāki lieliski kanonisko tiesību speciālistu komentāri (angļu valodā), kas jūtami atviegloja manu darbu un uz kuriem es lielā mērā pamatojos savā analīzē. Divus no tiem pievienošu šim ierakstam komentāru veidā. (Punktu numerāciju turpināšu no pirmās daļas).

[15] Mēs šoreiz aplūkojam trīs (precīzāk – četrus) dokumentus:

(a) pašu Fernandeza dekrētu, saskaņā ar kuru gan četri jauniesvētītie bīskapi, gan tie divi, kuri viņus konsekrēja, ir izdarījuši “shizmatisku aktu” un tādēļ ir tikuši ‘ipso facto’ ekskomunicēti. Kas attiecas uz garīdzniekiem un lajiem, tad viņi tiek brīdināti “nepievienoties [FSSPX] shizmai, jo tad viņiem ‘ipso facto’ iestāsies ‘latae sententiae’ ekskomunikācijas sods”;

(b) Fernandeza dekrētam pievienoto skaidrojošo notu, kas deklarē trīs lietas:

*Pirmkārt: pie FSSPX piederošie garīdznieki ir shizmā, ir atzīstami par shizmatiķiem un tātad ir ekskomunicēti saskaņā ar likumu (atsauce uz KTK 1364. kanona 1.§).

*Otrkārt: ticīgie laji, kuri “formāli pievienojas/ir pievienojušies” FSSPX, ir uzskatāmi par shizmatiķiem un tātad ir ekskomunicēti, – ar atsauci uz Pontifikālās likumdošanas tekstu padomes 1996. gada “Skaidrojošās notas par bīskapa Marsela Lefevra kustības sekotāju ekskomunikāciju par shizmu” 7. punktu.

*Treškārt: ticīgā tauta tiek informēta, ka FSSPX priesteri celebrē vai piešķir sakramentus prettiesiski, bet Grēksūdzes un Laulības sakramenti ir spēkā neesoši (invalidi).

(c) divus Ticības mācības dikastērija izdotus dokumentus: “Procedūru [FSSPX] priesteru izlīgšanai [ar Baznīcu]” un analoģisku dokumentu “ticīgo laju izlīgšanai”.

[16] Uzsvēršu to, ko varbūt vajadzēja skaidri pateikt jau pirmajā daļā, proti, ka tiesību akti pēc sava tiesiskā spēka ir iedalāmi divās grupās:

(a) “konstitutīvie” tiesību akti, kas paši, kā tādi, rada tiesību subjektiem tiesības un pienākumus. Konstitutīvie akti var būt normatīvi (piem., likums, kas principā ir saistošs visiem) vai individuāli (piem., tiesas spriedums, kuram attiecībā uz konkrētās lietas dalībniekiem ir likuma spēks). Tātad gan Krimināllikuma pants par zādzību, gan tiesas spriedums, ar kuru Jānis vai Pēteris tiek atzīts par vainīgu zādzībā un sodīts saskaņā ar šo pantu, ir konstitutīvi akti.

(b) “deklaratīvie” tiesību akti, kas tikai konstatē jeb fiksē kādu objektīvi esošu individuālu faktisku vai tiesisku situāciju un deklarē, kādas tiesiskās sekas no šīs situācijas izriet konkrētiem tiesību subjektiem.

[17] Fernandeza dekrēts, ar kuru tiek deklarēta ‘latae sententiae’ soda (ekskomunikācijas) iestāšanās noteiktām personām, ir deklaratīvs, nevis konstitutīvs tiesību akts. Tas nav tiesas spriedums! Tiesas spriedums (gan laicīgajās, gan kanoniskajās tiesībās) tiek taisīts likumā noteikta, vairāk vai mazāk ilgstoša procesa noslēgumā, kura gaitā apsūdzētajam ir garantētas tiesības uz aizstāvību un uz nevainīguma prezumpciju. Šajā gadījumā formāla “sodīšana” nav notikusi, bet kompetentā Baznīcas amatpersona ir konstatējusi jeb deklarējusi faktu, ka tādas un tādas personas ar savu rīcību ir objektīvi izraisījušas tādu un tādu tiesisku seku (resp., soda) iestāšanos uz paša likuma pamata (‘ex lege’). Tā ir jebkura ‘latae sententiae’ soda loģika kanoniskajās tiesībās.

[18] Pats Fernandeza dekrēts “latae sententiae” ekskomunikācijas soda iestāšanos deklarē tikai un vienīgi sešiem konkrētiem, vārdā nosauktiem bīskapiem. Attiecībā uz pārējiem garīdzniekiem un lajiem dekrēts satur tikai nosacītā formā izteiktu brīdinājumu “nepievienoties [FSSPX] shizmai”. Taču dekrēta skaidrojošā nota iet daudz tālāk: tajā tiek deklarēts, ka visi FSSPX priesteri un visi ticīgie laji ir atzīstami par shizmā esošiem un tātad arī ekskomunicētiem, un ka FSSPX priesteru piešķirtie Grēksūdzes un Laulības sakramenti ir spēkā neesoši. Tātad skaidrojošā nota satur trīs apgalvojumus, kuru pašā Fernandeza dekrētā nemaz nav. Dekrēts tikai brīdina, bet nota pozitīva apgalvojuma formā paziņo, ka priesteriem un lajiem jau tagad, parakstīšanas brīdī (2. jūlijā), esot iestājies ekskomunikācijas stāvoklis. Ko lai saka par šādu pretrunu?

[19] Pirmkārt, no formālā viedokļa skaidrojošā nota vispār nav tiesību akts: ne konstitutīvs, ne deklaratīvs. Tam, ka šo notu ir parakstījušas tās pašas amatpersonas, kuras parakstīja pašu dekrētu (ieskaitot kardinālu Fernandezu), šajā gadījumā nav nozīmes: svarīga ir dokumenta forma. Skaidrojošā nota neietilpst to aktu sarakstā, ar kuriem var noteikt kanonisko sodu. Tā nav nedz likums (7.–22. un 29. un turpmākie kanoni); nedz vispārējs izpilddekrēts (31.–33.kan.), nedz sodošs priekšraksts (1319.kan.), nedz arī spriedums vai deklaratīvs dekrēts, kas izdots saskaņā ar 1341. un turpmākajiem, kā arī 1717. un turpmākajiem kanoniem. Šī nota ir tikai tiesību papildavots, kura mērķis ir doktrināli skaidrot un precizēt individuālā tiesību akta (šajā gadījumā – dekrēta) tvērumu un saturu. Notā teikto labākajā gadījumā var atzīt tikai par doktrinālu brīdinājumu – un ne vairāk.

Ievērojot KTK 18. kanonā ietverto aizliegumu iztulkot sodošas tiesību normas paplašināti, jāsecina, ka juridisks spēks ir tikai pašam dekrētam. Un dekrēts, kā mēs jau redzējām, deklarē ‘latae sententiae’ soda iestāšanos tikai sešiem konkrētiem bīskapiem un nevienam citam.

[20] Otrkārt, ja raugāmies no skaidrojošās notas satura viedokļa, tad redzam, ka tā min “garīdzniekus” kā abstrakti definētu kategoriju, neminot vārdus. Bet kanoniskajās sodu tiesībās, tāpat kā laicīgajās krimināltiesībās, atbildība ir individuāla. Saskaņā ar KTK 1321. kanona 2.§:

“Neviens nevar tikt sodīts, ja vien viņa izdarītais ārējais likuma vai priekšraksta pārkāpums nav smagi pieskaitāms viņam viņa ļaunprātības vai vainas dēļ.”

Šī “smagā pieskaitāmība” ir vērtējama pēc turpmākajiem kanoniem (no 1323. līdz 1325.), kas nosaka apstākļus, kas izslēdz vai mīkstina atbildību: prāta aptumšošanās, atvainojama kļūda, nepieciešamā aizstāvēšanās, nepieciešamības stāvoklis (pat objektīvi maldīgs), u.tml. Bet šāds izvērtējums pēc definīcijas var būt tikai individuāls. Šobrīd FSSPX ir 751 priesteris. No skaidrojošās notas formulējuma izriet, ka nevienai no šīm 751 individuālajām personām nepastāv neviens no 1323.-1325. kanonā uzskaitītajiem atbildību izslēdzošajiem vai mīkstinošajiem apstākļiem, un ka, notu parakstot, kardināls Fernandezs to bija pārbaudījis un skaidri zinājis, – kas, protams, ir absurds. Šajā ziņā skaidrojošās notas formulējums par FSSPX priesteriem pat nav nosaucams par “maldīgu” vai “aplamu”; tas ir vienkārši bezjēdzīgs (manuprāt, šis ir adekvātākais termins šajā gadījumā).

[21] Treškārt, diskusijas nolūkiem tomēr pieņemsim, ka visi vai vismaz daži no FSSPX priesteriem ir ekskomunicēti saskaņā ar skaidrojošo notu. Bet arī tad jāatzīst, ka viņu objektīvi esošais ‘latae sententiae’ ekskomunikācijas stāvoklis ir nedeklarēts un tas praktiski neietekmē viņu spēju celebrēt vai piešķirt sakramentus ticīgajiem, kuri to prasa. Jo KTK 1335. kanona 2.§ nosaka:

“Ja cenzūra aizliedz celebrēt sakramentus vai sakramentālijas vai veikt pārvaldes varas aktus, šis aizliegums tiek apturēts, ciktāl tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu garīgo aprūpi nāves briesmās esošiem ticīgajiem. Ja ‘latae sententiae’ cenzūra nav deklarēta, šis aizliegums tiek apturēts arī tad, ja kāds no ticīgajiem lūdz piešķirt sakramentu vai sakramentāliju vai veikt pārvaldes varas aktu; šādu lūgumu ir atļauts izteikt jebkura taisnīga iemesla dēļ.”

[22] To, ka FSSPX priesteri nav ekskomunicēti, apstiprina arī divu iepriekšējo pāvestu prakse attiecībā uz 1988. gadā notikušās neatļautās bīskapu konsekrācijas sekām:

(a) Benedikta XVI apstiprinātais Bīskapu kongregācijas 2009. gada 21. janvāra dekrēts atcēla ekskomunikāciju tikai četriem bīskapiem, kuri tika konsekrēti 1988. gadā un bija vienīgās personas, attiecībā uz kurām ekskomunikācija toreiz bija deklarēta;

(b) Benedikta XVI 2009. gada 10. marta vēstulē bīskapiem FSSPX priesteri ir minēti kā suspendēti un bez skaidra kanoniskā statusa Baznīcā, bet ne ekskomunicēti;

(c) Francisks piešķīra FSSPX priesteriem pilnvaras uzklausīt grēksūdzes un laulāt, bet šādu pilnvaru saņemšana (kas nozīmē, ka pilnvaras saņēmējs pats vispārēji drīkst pieņemt sakramentus) nav savienojama ar ekskomunicētas personas statusu (1331.kan. 1.§ 2.punkts).

Un, tā kā 2026. gada konsekrācija ir būtībā identiska 1988. gada konsekrācijai, jāsecina, ka tās tiesiskās sekās ir tādas pašas.

[23] Tagad pāriesim pie ticīgajiem lajiem. Šeit situācija ir vēl absurdāka, nekā priesteru gadījumā. Atgādināšu, ka, saskaņā ar Fernandeza dekrētu, seši FSSPX bīskapi ir ekskomunicēti ‘latae sententiae’ par diviem kanoniskajiem pārkāpumiem, kas ir paredzēti divos KTK kanonos: 1387. (bīskapa konsekrācija bez pāvesta mandāta) un 1364. 1.§ (shizma). Taču, kā jau teicu, atbildība par kanoniskajiem pārkāpumiem ir individuāla (1321.kan. 2.§). 1387. kanonā definētā pārkāpuma sastāvam ir t.s. speciālie pārkāpuma subjekti – bīskaps, kurš konsekrē, un priesteris, kurš no viņa saņem konsekrāciju; nevienam citam ‘latae sententiae’ sods uz šā panta pamata nevar iestāties. Ticīgais lajs Parīzē, Ņujorkā vai Buenosairesā nevar tikt ‘latae sententiae’ sodīts ar ekskomunikāciju par to, ka 2026. gada 1. jūlijā Šveicē, Ekonas ciematā divi bīskapi konsekrēja jaunus bīskapus bez pāvesta mandāta. Tas pats attiecas uz apsūdzību shizmā (1364.kan. 1.§ un 751.kan.). Kā jau skaidroju savas kanoniski tiesiskās analīzes pirmajā daļā, bīskapu konsekrēšana bez pāvesta mandāta pati par sevi automātiski nav shizma; pretējais apgalvojums nozīmē patvaļīgu sodu likuma piemērošanu un paplašinātu iztulkošanu, ko aizliedz KTK 18. kanons. Starp faktiskajiem apgalvojumiem “1. jūlijā FSSPX neatļauti konsekrēja bīskapus” un “ticīgais lajs Hosē Buenosairesā atsakās pakļauties pāvestam vai būt komūnijā ar viņam pakļautajiem Baznīcas locekļiem” (jo tāda ir shizmas definīcija) nav tieša loģiska sakara, tā ir “non sequitur” tipa loģiska kļūda (t.i., viens no otra neizriet).

[24] Varētu iebilst, ka skaidrojošās notas formulējums attiecas uz tiem lajiem, kuri piedalās FSSPX priesteru celebrētajās Misēs, un tas, lūk, tad arī atbilst 1364.kan. 1.§ definētajam shizmas sastāvam. Bet arī šeit pastāv tāds pats “non sequitur”: dalība šajās Misēs automātiski nenozīmē “atsacīšanos pakļauties pāvestam vai būt komūnijā ar viņam pakļautajiem Baznīcas locekļiem”.

[25] Jebkurā gadījumā jāatgādina, ka FSSPX ir priesteru brālība; lajs tai formāli “pievienoties” jeb tajā “iestāties” (t.i., formāli kļūt par tās pilntiesīgu biedru) nemaz nevar. FSSPX ir savs lajiem domāts trešais ordenis, bet par formāliem priesteru brālības locekļiem tā biedri tik un tā nekļūst. Lajs var apmeklēt FSSPX priesteru celebrētās Mises un saņemt no viņiem sakramentus ekskluzīvi (t.i., tikai pie FSSPX), vai ierasti, vai šad tad, paretam, laiku pa laikam. Par kuriem tad lajiem šeit ir runa? Skaidrojošā nota atsaucas uz jau minēto Pontifikālās likumdošanas tekstu padomes 1996. gada notas 7. punktu. Šī 1996. gada nota pati par sevi arī nav tiesību akts (tā kā tai trūkst pāvesta apstiprinājuma, tā nav “likuma autentiska interpretācija” KTK 16. kanona 1.§ nozīmē) bet tikai pontifikālās padomes viedoklis. Tomēr, pat ja paskatāmies uz šo 7. punktu, ko tas saka?

“Savukārt attiecībā uz pārējiem ticīgajiem ir acīmredzams, ka, lai varētu runāt par formālu pievienošanos lefevristu kustībai, nepietiek ar gadījuma rakstura piedalīšanos šīs kustības liturģiskajās darbībās vai citās aktivitātēs, ja persona nepieņem par savu šīs kustības doktrinālās un disciplinārās nošķiršanās nostāju. Pastorālajā praksē viņu situācijas izvērtēšana var būt sarežģītāka. Vispirms jāņem vērā personas nodoms un tas, kā šī iekšējā nostāja izpaužas konkrētā rīcībā. Tādēļ katrs gadījums ir individuāli jāizvērtē institūcijām, kas ir kompetentas vērtēt ārējās darbības (‘forum externum’) un iekšējos nodomus (‘forum internum’).”

Un tās pašas notas 5. punkts precizē: “ekskluzīva piedalīšanās lefevristu liturģiskajās darbībās, nepiedaloties Katoļu Baznīcas darbībās (tomēr arī šī pazīme nav viennozīmīga, jo iespējams, ka kāds ticīgais piedalās Lefevra sekotāju liturģiskajās svinībās, tomēr nepiedaloties viņu shizmatiskajā garā).”

Tātad 1996. gada nota skaidri pasaka: pat ekskluzīva piedalīšanās tikai FSSPX liturģiskajā un sakramentālajā dzīvē pati par sevi nav “shizma” un katrs gadījums vērtējams individuāli. Jājautā, kā tad Fernandeza nota, kas uz šo 1996. gada notu atsaucas, var vispārīgi pasludināt par shizmatiķiem ar FSSPX saistītos lajus kolektīvi, kā kopumu?

[26] Ievērojot visu iepriekš teikto, jāsecina, ka ne FSSPX priesteru, ne FSSPX Mises apmeklējošo laju kanoniskais statuss nekādi nav mainījies (protams, ja vien kāds no viņiem nav personīgi, tīši un skaidri paudis vēlmi saraut ekleziālo komūniju ar Romas pāvestu – bet tie tad ir atsevišķi gadījumi bez objektīva sakara ar bīskapu konsekrāciju Ekonā). Un tas savukārt nozīmē, ka iepriekš minētie Ticības mācības dikastērija “izlīguma” dokumenti ir lielākoties bezjēdzīgi: nav “jāizlīgst” tam, kurš nekad nav sarāvis attiecības, un nav “jāatgriežas” tam, kurš nekur nav aizgājis.

[27] Visbeidzot – par FSSPX Grēksūdzes un Laulības sakramentu pasludināšanu par spēkā neesošiem. Pastāvīgas pilnvaras atlaist grēkus FSSPX priesteriem ir piešķirtas ar pāvesta Franciska 2016. gada 20. novembra apustulisko vēstuli ‘Misericordia et misera’ (12.punkts), bet pilnvaras laulāt – ar tā paša Franciska apstiprināto Pontifikālās komisijas ‘Ecclesia Dei’ 2017. gada 27. marta vēstuli. Nota par šiem abiem aktiem neko tieši nepasaka, un dikastērijs nevar atcelt pāvesta aktu vai atkāpties no tā bez paša pāvesta skaidra apstiprinājuma (kura šajā gadījumā nav; skat. Romas kūrijas Vispārējo noteikumu 7. panta 2.§). Saskaņā ar KTK 21. kanonu:

“Šaubu gadījumā iepriekš spēkā esoša likuma atcelšana nav prezumējama; vēlākie likumi ir jāinterpretē saistībā ar agrākajiem un, ciktāl tas iespējams, jāsaskaņo ar tiem.”

Tātad, kamēr pāvests šīs pilnvaras nav skaidrā veidā atcēlis, tās joprojām ir spēkā. (Pat tad, ja tās atceltu, paliktu jautājums par 144. kanonā paredzēto Baznīcas nodrošinājumu pārvaldes varai un sakramentu spēkā esamībai uz “supplet Ecclesia” principa pamata, bet tas ir atsevišķs jautājums.)