Par sirdsapziņu

Sirdsapziņa ir prāta praktiskais spriedums par savas rīcības saskaņu vai nesaskaņu ar Dieva gribu, jeb Dieva likumu.

1) Plašākā vārda nozīmē sirdsapziņa ir Dieva dota cilvēka spēja vismaz svarīgās lietās pazīt Dieva likumu un spriest par savas rīcības saskaņu ar Dieva likumu.

Šaurākā vārda nozīmē sirdsapziņa ir prāta praktiskais spriedums par to, vai konkrēta cilvēka darbība saskan ar Dieva likumu. Sirdsapziņa cilvēku brīdina pirms Dieva likuma pārkāpšanas un pārmet Dieva likuma pārkāpumus pēc sliktās rīcības. Sirdsapziņa ir pavisam mierīga, kad cilvēks gatavojas darīt kaut ko labu, un slavē cilvēku pēc labā darba paveikšanas.

2) Tā kā sirdsapziņa ir prāta spēja, to var izkopt, mācoties un vienmēr rīkojoties pēc sirdsapziņas balss. Sirdsapziņu var ari samaitāt ļaunu cilvēku iespaidā vai ar netikumisku dzīvi.

Tādēļ mūsu pienākums ir pastāvīgi darīt labu, arī mazās lietās klausīt sirdsapziņas balsi. Tādā veidā izveidojam smalkjūtīgu sirdsapziņu, kura liek cilvēkam baidīties pat no sīkiem Dieva likuma pārkāpumiem.

Vaļīga sirdsapziņa ir tam, kas, bieži grēkojot, savu sirdsapziņu notrulina tā, ka tā vairs nepārmet pat rupju pārkāpumu gadījumos.

Skrupuloza sirdsapziņa ir tam, kas uzskata par grēku daudzas lietas, kas nav grēks, vai bez iemesla par lielu grēku to, kas ir tikai mazs grēks. Tātad, skrupulozitāte nav vis vesela prāta spriedums, bet gan bailes par grēku, kas ceļas no neveselīga uzskata.

Skrupulozas dvēseles pazīmes ir:

1. Ja kāds uzskata par grēku to, ko godīgi un prātīgi cilvēki neuzskata ne par kādu grēku.

2. Ja kāds garīgā tēva spriedumam nepiekrīt, bieži jautā padomu par vienu un to pašu lietu, taču nekad nepaklausa; daudziem jautā padomu, taču nevienam neklausa.

3. Ja kāds pārmērīgi smalki izmeklē savu sirdsapziņu, domā par vissīkākiem apstākļiem, tāpēc arī grēksūdzes gadījumā stāsta daudzus nevajadzīgus sīkumus.

4. Ja kāds pastāvīgi baidās, ka viņš lūgšanas ir nepareizi noskaitījis, tās arvien sāk no jauna, bieži atkārto.

5. Ja kāds kārdināšanas atraidīšanai pielieto nepiemērotas ārējas zīmes.

Lai atbrīvotos no skrupulozitātes, ieteicams lietot sekojošus līdzekļus:

1. Uzskatīt skrupulozitāti kā dvēseles slimību un apņemties no tās atbrīvoties.

2. Nepievērst pārliecīgu uzmanību skrupulozitāti izraisošajiem, traumējošajiem faktoriem, mierīgi darīt to, ko godīgi un prātīgi cilvēki dara līdzīgos gadījumos.

3. Vienmēr ar kaut ko nodarboties, nenodoties tukšai sapņošanai un domāšanai par sevi.

4. Nelietot garīgās dzīves stiprināšanai tādus līdzekļus, kas novājina veselību. Nedrīkst stingri gavēt, pietiekoši ilgi jāguļ. Visās lietās jāievēro mērenība.

5. Galvenais līdzeklis: pilnīgi paklausība garīgajam tēvam.

3) Sirdsapziņa var būt pareiza vai maldīga. Pareiza tā ir tad, kad tā uzskata par labu un atļautu to, kas patiesi, saskaņā ar Dieva likumu, ir labs; un par ļaunu uzskata to, kas patiesi ir ļauns.

Maldīga sirdsapziņa ir tad, kad tā uzskata par labu to, kas patiesībā ļauns, un par ļaunu, to, kas ir labs. Tāds sirdsapziņas stāvoklis var rasties nolaidības dēļ patiesības meklēšanā vai sīkumainības dēļ, kad nespēj atšķirt būtisko no nenozīmīgā, vai ilgas nepareizas audzināšanas dēļ, dzīvojot tādu cilvēku sabiedrībā, kuri ir maldīgos uzskatos par ticību un morāli.

4) No subjektīvā redzes viedokļa sirdsapziņa var būt: Droša, tas ir, pārliecināta par darbības labumu vai ļaunumu.

Šaubīga, kad cilvēks nezina, nav drošs, vai attiecīga darbība ir atļauta vai ne.

Ja kādam rodas lādas šaubas, viņa pienākums ir meklēt skaidrību. Ja nav nepieciešams tūlīt rīkoties, no rīcības jāatturas, kamēr būs panākta skaidrība par rīcības saskaņu ar Dieva gribu. Tas attiecas arī uz ticības jautājumiem. Kas nav pilnīgi pārliecināts par savas ticības pareizību, tam pienākas meklēt patiesību, meklēt skaidrību, kura no kristīgajām konfesijām ir īstā Kristus Baznīca. Lielu noziegumu padara tās, kas šajā vissvarīgākajā jautājumā brīvprātīgi paliek neskaidrībā.

Katram cilvēkam ir pienākums meklēt patiesību, meklēt Dieva gribu un pēc tās rīkoties. Kas no visas sirds meklē patiesību un Dieva gribu, un tad rīkojas saskaņā ar atzīto patiesību, par to saka, ka tas ir tikumīgs cilvēks.

Dievs ir devis sirdsapziņu katram cilvēkam, tādēļ katrs cilvēks vismaz galvenajos jautājumos var zināt Dieva likumu.

Sirdsapziņa pie visām tautām ir vienāda, tādēļ arī galvenie ticības likumi ir vienādi, jo tie ir no Dieva.

5) Cilvēkam ir pienākums rīkoties pēc savas sirdsapziņas, ja viņš pārliecināts, ka tā ir pareiza. Kas nezina Dieva baušļus bez savas vainas, tas atbildēs Dieva priekšā atkarībā no tā, kā viņš sekojis savai sirdsapziņai. Par to svētais apustulis Pāvils rakstīja vēstulē Romiešiem: „Ja pagāni, kam likuma nav, dabiski izpilda to, ko likums prasa, tad viņi paši ir sev likums, lai gan viņiem tāda likuma nav. Viņi rāda darbos, ka likums ierakstīts viņu sirdīs; viņu sirdsapziņa ir viņu lieciniece, un to domas viena otru vai nu apsūdzēs, vai arī aizstāvēs tanī dienā, kad Dievs tiesās cilvēku noslēpumus saskaņā ar manu Evaņģēliju caur Jēzu Kristu” (Rom. 2,14-16).

6) Tomēr cilvēka sirdsapziņa vien nav pietiekoša. Tā nav spējīga katrā gadījumā pareizi spriest par darba ļaunumu vai labumu. Kaislību, ļaunu ieražu un cilvēku iespaidā sirdsapziņa var notrulināties un pat lielus noziegumus neuzskatīt vairs par grēku. Pamazām var rasties maldīga sirdsapziņa. Sevišķi tas notiek tad, kad nav īsto Dieva un Kristus ticības atziņu. Tādēļ ir nepieciešams, ka pats Dievs skaidri un noteikti cilvēkam pasludinātu, kas ir labs un kas ļauns, kas viņam jādara un ko viņš nedrīkst darīt.

Un to Dievs ir darījis, pasludinādams Izraēla tautai caur Mozu desmit Dieva baušļus, par kuriem būs runa nākošajā nodaļā.

Lic. theol. Jānis Pavlovskis (tēvs Andrejs, franciskānis-kapucīns) KATOĻU KATEHISMS