Katoļu katehisms
Mūsu svētdarīšana kristībā
„Grēku piedošanu” (10. ticības loceklis).
Mums reiz jākļūst svētlaimīgiem Dieva valstībā. Tāpēc mums jātic Dievam, jākristījas un jādzīvo kā viņa bērniem.
61. Atgriešanās
Kad Vasarsvētkos sapulcējies ļaužu pūlis dzirdēja, ka Kristus, kuru viņi atmetuši, sēž pie Dieva labās rokas, viņu sirds tapa sagrauzta. Viņi sacīja Pēterim un citiem apustuļiem. „Brāļi, ko mums darīt?” Pēteris atbildēja: „Atgriezieties, un ikviens no jums lai kristījas Jēzus Kristus vārdā jūsu grēku piedošanai; tad jūs saņemsit Svēto Garu” (sal. Ap. d. 2, 37 38).
Dievs sludina caur Baznīcu priecas vēsti un apgaismo cilvēkus, kas to klausās. Viņš atver acis viņu sirdīm, lai tie pazītu viņu, vienīgi patieso Dievu, un Jēzu Kristu, kuru viņš sūtījis (sal. Jāņ. 17,3).
Kas iepazīstas ar priecas mācību, tam jānovēršas no saviem dievekļiem un elkiem, no saviem maldiem un grēkiem, un ar visu sirdi jāpievēršas Dievam, mūsu debesu Tēvam, un Kristum, mūsu Kungam un Pestītājam. Tam „jāatgriežas no elkiem pie Dieva, lai kalpotu dzīvajam un patiesajam Dievam un gaidītu no debesīm viņa Dēlu Jēzu, kas mūs izglāba no nākamajām dusmām” (sal. 1, Tes. 1. 9 10).
Atgriešanos apzīmogo kristība. Jēzus iestādīja kristību vārdiem: „Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc ejiet un māciet visas tautas un kristījiet tās Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā. Kas ticēs un kristīsies, tas būs pestīts” (sal. Mat. 28,18 19; Mark. 16, 16). Tāpēc ikvienam, kas atgriežas, jākristījas.
Apdomā: 1. Ko dara Dievs, lai cilvēki atgrieztos? 2. Ko dara cilvēks, kad viņš atgriežas? 3. Ar ko top apzīmogota atgriešanās?
111. Kādiem vārdiem Jēzus iestādīja kristību?
Jēzus iestādīja kristību vārdiem: „Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc ejiet un māciet visas tautas un kristījiet tās Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā.”
Apņemšanās: Daudz cilvēku nav dzirdējuši Dieva vēsti. Es katru dienu lūgšos, lai viņi atgrieztos un Dievs tādā veidā tiktu arvien vairāk pagodināts.
No Baznīcas dzīves: Pirmkristigo laikā galvenokārt kristīja pieaugušos. Bet jau ļoti agri sāka kristīt arī bērnus. Vēlāk bērnu kristīšana kļuva vispārējs pienākums. Tāpēc vecāki savus bērnus liek kristīt jau drīz pēc to piedzimšanas. Viņu pienākums ir mācīt saviem bērniem ticību un audzināt tos kristīgā garā.
Uzdevumi: 1. Kādos Bībeles stāstos runāts par atgriešanos pie ticības? 2. Izlasi svēto dzīves aprakstā par svētā Augustīna atgriešanos! (Viņa svētki ir 28. augustā). 3. Saceri lūgsmu par pagānu atgriešanos.
62. Kristīšana
Diakons Filips ceļā uz Gazu sludināja Etiopijas ķēniņienes galma ierēdnim Jēzus priecas mācību. Ceļu turpinādami, viņi nonāca pie ūdens. „Lūk, ūdens”, izsaucās ierēdnis „kas mani kavē kristīties?” Filips atbildēja: „Ja tu no visas sirds tici, tad to var.” Un ierēdnis apliecināja: „Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.” Viņš pavēlēja apturēt ratus, un viņi abi iekāpa ūdenī, un Filips nokristīja ierēdni (sal. Ap. d. 8, 26—38).
Pirms kristības kristījamais atsakās no velna un visiem grēkiem un apliecina savu ticību uz Kristu un viņa dievišķo mācību. Tad viņš apsolās dzīvot un mirt kā kristietis. Šo solījumu mēs saucam par kristības solījumu Bērna kristībā šo solījumu bērna vietā dod krustvecāki.
Tad kristītājs lej ūdeni uz kristījamā galvu, vienlaikus sacīdams: „Es tevi kristīju Tēva un Dēla un Svētā Garu vārdā.” — Kristīt var arī pagremdējot kristījamo ūdenī.
Ūdens uzliešana nozīmē, ka kristība ir pelde, Kurā mēs topam šķīstīti no grēkiem. Vārdi nozīmē, ka kristībā mēs tiekam iesvētīti trīs vienīgajam Dievam: Tēvam, kas mūs radījis, Dēlam, kas mūs atpestījis, un Svētajam Garam, kas mūs svētina.
Kristīšanu jādara prāvestam vai viņa vietniekam, pēc iespējas tam jānotiek baznīcā. Ja kristījamais ir nāves briesmās un prāvests tik drīz nevar atnākt, kristīšanu jāizdara kādam citam. Katrs cilvēks var kristīt, ja viņš kristī tā, kā to prasa Baznīca (vajadzības kristība).
Apdomā: 1. Ko nozīmē ūdens uzliešana kristījot? 2. Ko nozīmē kristīšanas vārdi? 3. Kam parasti jādara kristīšana? 4. Kur pēc iespējas jānotiek kristībai? 5. Kādā gadījumā jākristī kādam citam? 6. Kā notiek vajadzības kristība?
112. Ko kristījamais apsola pie kristības?
Kristījamais atsakās no sātana un visiem grēkiem, apliecina savu ticību uz Jēzu Kristu un apsolās dzīvot un mirt kā kristietis.
113. Kā notiek kristīšana?
Kristītājs lej ūdeni uz kristījamā galvu, vienlaikus sacīdams: „Es tevi kristīju Tēva un Dēla un Svētā Dara vārdā.”
114. Kas var kristīt?
Katrs cilvēks var kristīt.
Apņemšanās: Apslakot sevi ar svētīto ūdeni, es pateicīgi domāšu par savu kristību un dievbijīgi sacīšu: „Lai mani svētī visvarenais Dievs, Tēvs un Dēls un Svētais Gars.”
No Baznīcas dzīves: Svētdienās pirms galvenā dievkalpojuma priesteris apslaka ticīgos ar svētīto ūdeni. Pie tam mums jānožēlo mūsu grēki un jādomā par mūsu kristītā cilvēka cieņu.
Krustvecākiem ir svēts uzdevums. Viņiem jāpalīdz audzināt bērnu kristīgā garā, sevišķi tad, ja vecāki agri nomirst vai nepilda savus vecāku pienākumus. Tāpēc krustvecākiem jābūt katoļiem un jāpilda savi katoļu kristieša pienākumi. Tēvs un māte nedrīkst būt savu bērnu krustvecāki.
Kristībvārds: Vecākiem jādod savam bērnam kāda svētā vārds. Šis svētais tad ir bērna vārda patrons, viņa paraugtēls un aizstāvis.
Kristīgs paradums: Kristīgā ģimenē katram bērnam vajadzētu būt savai kristības svecei. To var aizdedzināt kristības un vārda dienā un varbūt arī nāves stundā.
Uzdevumi: 1. Kur mēs lasām apustuļu darbos, ka jaunatgrieztie tika kristīti? 2. Uzzīmē visus priekšmetus, kas tiek lietoti pie kristības! 3. Apraksti kristības aku mūsu draudzes Baznīcā! 4. Uzzīmē to! 5. Kad iesvēti kristības ūdeni? 6. Kas tev jādara, ja nekristīts bērns ir nāves briesmās un priesteris nevar laikā atnākt? 7. Kad ir tava vārda diena? 8. Kad ir tava kristības diena?
Svinīga bērna kristīšana
Pie Baznīcas durvīm
1. Pirmie jautājumi: Priesteris: „Kāds vārds būs šim bērnam?” Krustvecāki pasaka vārdu. Priesteris: „N., ko tu gribi no Dieva Baznīcas?” Krustvecāki: „Ticību.” Priesteris: „Ko tev dod ticība?” Krustvecāki: „Mūžīgo dzīvi.”
2. Zvērināšana: Kopš pirmo cilvēku grēka sātanam ir vara par cilvēkiem Tāpēc priesteris trīs reizes pūš bērnam sejā un pavēl sātanam atkāpties un dot vietu Svētajam Garam.
3. Apzīmogošana ar krusta zīmi. Priesteris pārkrusta bērna pieri un krūtis.
4. Roku uzlikšana. Priesteris uzliek bērnam roku, tādā veidā ņemot viņu Kristai īpašumā.
5. Sāls pasniegšana. Priesteris sniedz kristījamajam svētītu sāli. Kā sāls pasarga pūšanas, tā lai ticība pasarga kristījamo no grēkiem.
6. Zvērināšana. Priesteris vēlreiz pavēl sātanam atkāpties no kristījamā, viņš uzzīmē uz kristījamā pieres krustu kā Kristus zīmogu un pavēl sātanam to nekad neaizkārt.
Ieiešana baznīcā. Priesteris uzliek stolas galu uz kristījamo un ieved viņu dievnamā, sacīdams: „Ienāc Dieva svētnīcā, lai tev kopā ar Kristu būtu dalība mūžīgajā dzīvē.”
Kristības kapelas priekšā
1. Ticības apliecinājums un Mūsu Tēvs. Visi kopā skaita Ticības apliecinājumu un Kunga lūgsmu.
2. Zvērināšana. Priesteris vēlreiz pavēl sātanam atkāpties no kristījamā, lai kristījamais varētu kļūt dzīvā Dieva templis.
3. Jutekļu atvēršana. Priesteris pieskanas kristījamā ausim un nāsīm un saka: „Ephpheta” (t. i. atveries) Kristījamā jutekļiem jāatveras Dievam.
4. Atteikšanās no sātana. Priesteris jautā: „Vai tu atsakies no sātana!” — „Un no visiem viņa darbiem?” — „Un no visas viņa greznības?” Krustvecāki katrreiz atbild: „Es atsakos.”
5. Svaidīšana ar katehumenu eļļu. Priesteris svaida kristījamo ar svētu eļļu uz krūtīm un starp pleciem, lai viņu stiprinātu cīņai pret sātanu.
Kristības kapelā
1. Ticības apliecinājums. Pie kristības akas priesteris vēlreiz uzaicina krustvecākus apliecināt ticību.
2. Kristīšana. Tagad priesteris trīs reizes lej krusta veidā ūdeni uz kristījamā galvu, sacīdams kristības vārdus.
3. Svaidīšana ar hrizmu. Priesteris svaida kristījamā galvvidu ar hrizmu. Šī svaidīšana norāda, ka kristījamais tagad ir kristietis un Kristus ķēnišķības un priesterības dalībnieks.
4. Baltais tērps. Priesteris pasniedz kristījamajam baltu tērpu, sacīdams: „Saņem balto tērpu un aiznes to neaptraipītu mūsu Kunga Jēzus Kristus soģa krēsla priekšā lai tev būtu mūžīgā dzīve.”
5. Degošā svece. Priesteris pasniedz kristījamajam degošu sveci, sacīdams: „Saņem šo degošo sveci un nevainojami uzglabā savu kristību. Turi Dieva baušļus, lai, kad Kungs nāks uz debesu kāzām, tu varētu kopā ar visiem svētajiem steigties viņam pretī debesu mājoklī un dzīvot mūžīgi.” Pēc tam priesteris ar miera sveicienu atlaiž kristījamo.
Kā notiek vajadzības kristība
Kad kāds nekristīts bērns (vai katehumens) ir nāves briesmās, tad steigšus jāataicina priesteris. Ja jāšaubās, vai priesteris paspēs laikā atnākt, kristīšana jāizdara kādam citam. Būtu nepiedodami kristību atlikt. Vajadzības kristībai pietiek ar parasto ūdeni, bet labāk ņemt svētītu ūdeni, ja tāds ir pie rokas. Kristītājs lej ūdeni uz kristījamā galvu, vienlaikus sacīdams: „Es tevi kristīju Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā.”
Vajadzības kristība jāpieteic prāvestam, lai tas to ierakstītu kristības grāmatā. — Ja bērns paliek dzīvs, svinīgās kristības ceremonijas jāatgūst.
63. Kristība ir jaunās dzīves avots
Kāds jūdu padomes loceklis, vārdā Nikodēms, naktī atnāca pie Jēzus, lai jautātu viņam par Dieva valstību. Jēzus viņam sacīja: „Patiesi, patiesi es tev saku: kas neatdzimst no jauna, tas Dieva valstību nevar saskatīt.” Nikodēms atbildēja: „Kā cilvēks var piedzimt, ja viņš ir jau vecs? Vai viņš var piedzimt otrreiz?” Jēzus atbildēja: „Patiesi, patiesi es tev saku: kas neatdzimst no ūdens un Svētā Gara, tas nevar ieiet debesu valstībā” (sal. Jāņ. 3,1—5).
Kristībā Kristus mūs šķīstī no iedzimtā grēka, kā arī no visiem personīgiem grēkiem, un atlaiž mums grēka sodu. Bez mūsu nopelniem mums top piedotas visas vainas, tāpēc ka Kristus ir mūsu dēļ nomiris pie krusta.
Kristībā Kristus mums dāvina jaunu dzīvi, žēlastības dzīvi. Caur šo dzīvi mēs esam Dieva bērni, Kristus brāļi un māsas un mūžīgās dzīves mantinieki. Tāpēc ka kristībā mums top dāvāta jauna dzīve, kristību sauc arī par atdzimšanas sakramentu.
Kristībā Tēvs un Dēls un Svētais Gars ņem mūsos mājvietu. Kristītais ir Dieva templis.
Kas kristībā kļūst Dieva bērns, tam arī jādzīvo kā Dieva bērnam. Lai viņš to varētu, Dievs viņam dod jaunas, paliekošas spējas, galvenokārt dievišķīgos tikumus: ticību, cerību un mīlestību. Bez tam Dievs sevišķi rūpējas par viņu un dāvina tam visā viņa dzīves laikā daudz palīdzības žēlastību.
Kristībā Kristus uzspiež mūsu dvēselei neizdzēšamu zīmogu; tāpēc mēs drīkstam to saņemt tikai vienreiz. Šis zīmogs rāda, ka mēs esam Kristus mācekļi, piederam viņam uz visiem laikiem un piedalāmies viņa uzdevumā. Mēs kļūstam viņa noslēpumainā ķermeņa locekļi un topam uzņemti Baznīcas kopībā. Mēs kļūstam kristieši. Kā kristītiem mums ir tiesība piedalīties Euharistijas svinībās un saņemt sakramentus.
Pirms kristības mēs nedrīkstam saņemt nevienu citu sakramentu. Kristībā ir pirmais sakraments.
Kristībā ir arī visnepieciešamākais sakraments. Kristus sacīja: „Kas neatdzimst no ūdens un Svētā Gara, tas nevar ieiet debesu valstībā” (Jāņ. 3,5). Tāpēc Baznīca pavēl: „Bērni pēc iespējas drīz jānokristī” (Kan. 770).
Apdomā: 1. Kas mēs kļūstam kristībā? 2. Kāpēc kristībā saucas atdzimšanas sakraments? 3. Kas pie kristības ņem mūsos mājokli? 4. Kādas spējas Dievs dod mums kristībā? 5. Kāpēc kristību var saņemt tikai vienreiz? 6. Kādā kopībā mēs topam uzņemti caur kristību? 7. Ko Baznīca pavēl attiecībā uz bērnu kristīšanu?
115. Ko dara Kristus kristībā?
Kristībā Kristus šķīsti mūs no visiem grēkiem, atlaiž mums grēku sodu un dāvina mums žēlastības dzīvi un daudz citu žēlastību.
116. Kādiem vārdiem Jēzus saka, ka kristība ir visnepieciešamākais sakraments?
Jēzus saka: „Kas neatdzimst no ūdens un Svētā Gara, tas nevar ieiet debesu valstībā.”
Apņemšanās: „Caur kristības sakramentu tu kļuvi Svētā Gara templis. Neizdzen ar kādu smagu grēku tik augstu viesi no savas sirds!” (Pāvests Leons Lielais.)
Dieva vārdi: „Kristībā mēs ar Kristu esam apbedīti, lai, kā Kristus tapa uzcelts no miroņiem, tāpat arī mēs dzīvotu atjaunotajā dzīvē” (Rom. 6,4). — „Viņš ir savām asinīm nomazgājis mūsu grēkus un padarījis mūs par ķēniņiem un priesteriem Dievam, savam Tēvam” (Atkl. 1,5 6).
No svēto dzīves: Svētais Francijas karalis Ludviķis bieži mēdza sacīt: „Mazā pils kapela, kurā es tiku nokristīts, man nozīmē nesalīdzināmi vairāk nekā Reimsas doms, kur es tapu kronēts par karali. Jo kristībā es kļuvu Dieva bērns, un tas ir vairāk nekā karaļa gods.”
Vai nekristītie var nonākt debesīs. Kas smagas paša vainas dēļ līdz nāvei noraida kristību, tas nevar nonākt debesis. — Kas pirms kristības nomirst mocekļa nāvē, tas top ar to svētināts un saņem debesis mocekļa vainaga (asins kristība). — Kas aiz mīlestības uz Dievu nožēlo savus grēkus un grib kristīties, bet nomirst pirms kristības, tas ieiet debesis; viņu izglābj ilgas pēc kristības (ilgu kristība). Arī tas, kas nezina, ka Kristus iestādījis kristību, var ieiet debesis, ja viņš aiz mīlestības uz Dievu nožēlo savus grēkus un ir gatavs darīt visu, ko Dievs no viņa grib; jo šinī gatavībā ir ieslēgtas ilgas pēc kristības. Visi nekristītie, kas top izglābti, top izglābti caur Kristus žēlastību.
Uzdevumi: 1. Ko mums saka Lieldienu nakts lasījumi par kristību? 2. Kādas tiesības ir kristītajam? 3. Kādi pienākumi ir kristītajam? 4. Uzzīmē kristības trauku, kristības tērpu un kristības sveci? 5. Vāc līdzekļus kāda pagānu bērna nokristīšanai!
64. Ticība
Kad, Jēzus bija jūdiem atklājis, ka viņš tiem grib dot savu miesu un asinis par barību, daudzi no viņa mācekļiem atrāvās un negāja vairs pie viņa. Tad Jēzus jautāja divpadsmitiem: „Vai arī jūs gribat aiziet?” Sīmanis Pēteris atbildēja: „Kungs, pie kā lai mēs ejam? Tev ir mūžīgās dzīves vārdi. Mēs esam ticējuši un atzinuši, ka tu esi Dieva Dēls” (sal. Jāņ. 6,53—69).
Mūsu debesu Tēvs ir mums atklājis savus dievišķos noslēpumus. Viss, ko viņš saka, ir patiess, jo viņš ir mūžīgā patiesība. Viņš nevar nedz maldīties, nedz melot. Tāpēc mums paklausīgi jāpieņem viss, ko Dievs atklājis, jātur tas par patiesu un jāceļ uz tā mūsu dzīve: mums jātic Dievam.
Dievs galvenokārt ir atklājies caur savu Dēlu Jēzu Kristu. Tikai kas pazīst viņu, parist arī Tēvu. Tāpēc mums jāklausās Kristus vārdos, un jāapcerē viņa svēta dzīve, viņa nāve un pagodināšana.
Ko Dievs atklājis, to mums māca katoļu Baznīca. „Caur Baznīcu jākļūst zināmai Dieva daudzveidīgajai gudrībai” (Ef. 3,10). Tāpēc mums jāklausa Baznīca un jātic visam, ko viņa pavēl ticēt.
Bez Dieva žēlastības mēs nespējam ticēt. Svētais Pāvils saka: „Caur žēlastību jūs esat pestīti uz ticības pamata, un tas nav jūsu nopelns: tā ir Dieva dāvana” (Ef. 2, 8). Tāpēc mums bieži jālūdzas Dieva žēlastības.
Kristībā Svētais Gars mums dāvināja ticības dāvanu. Tā ir kā jauna acs, ar ko mēs jau tagad varam saskatīt Dieva noslēpumus.
Ko mēs tagad ticam, to mēs reiz skatīsim. Mūžīgajā dzimtenē mēs Dievu redzēsim vaigu vaigā un neaprakstāmā priekā atskārtīsim, cik viņš ir liels un brīnumains.
Apdomā: 1. Caur ko Dievs ir galvenokārt atklājies? 2. Kāpēc mums jātic viss, ko mums māca Baznīca? 3. Kāpēc mums jālūdzas ticības? 4. Kad mēs skatīsim to, ko mēs tagad ticam?
117. Kas mums jātic?
Mums jātic viss, ko Dievs atklājis.
118. Kāpēc mēs ticam visu, ko Dievs atklājis?
Mēs ticam visu, ko Dievs atklājis, tāpēc ka Dievs ir mūžīgā patiesība: viņš nevar nedz maldīties, nedz melot.
119. Kas mums māca to, ko Dievs atklājis?
Ko Dievs atklājis, to mums māca katoļu Baznīca.
Apņemšanās: Ticība man atdara acis Dieva apslēptajai godībai. Nekad es neļaušu neticībai padarīt mani aklu!
Dieva vārdi: „Svētigi, kas neredz un tomēr tic” (Jāņ. 20, 29). — „Tagad mēs redzam mīklaini kā atspulgā, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu nepilnīgi, bet tad es atzīšu tā, kā arī es esmu atzīts” (1. Kor. 13,12).
Uzdevumi: 1. Kāpēc Ābraāms ir ticības paraugtēls? 2. Kādos gadījumos Marija pierādīja savu ticību? 3. Kā apustuļi un pirmie kristieši apliecināja savu ticību? 4. Uzskaiti kādus mocekļus un pastāsti, kā viņi apliecināja savu ticību!
65. Ticības dzīve
Svētais Pāvils raksta kolosiešiem: „Mēs nebeidzam, Dievu piesaukdami par jums lūgties, lai jūs tiktu piepildīti ar viņa prāta atzīšanu, ar ga gudrību un saprašanu, lai jūsu dzīve būtu Dieva cienīga un viņam lietās patīkama. Jums jānes augļi labos darbos un jāpieaug Dieva atzīšanā” (Kol. 1, 9,10).
Mēs nedrīkstam palikt ticībā nepilngadīgi bērni; mums jāaug Dieva atzīšanā. Tāpēc mums galvenokārt jāpūlas arvien labāk pazīt Kristu, „viņā, ir noslēpti visi gudrības un zinātnes krājumi” (Kol. j 2,3).
Lai augtu ticībā, mums arvien vairāk jāizglītojas ticībā. Tāpēc mums uzmanīgi jāklausās sprediķi un citas kristīgas pamācības, cītīgi jāmācās ticības mācība un labprāt jālasa Bībele, Katehisms, Misāle un svēto dzīves apraksti. Arī labas grāmatas un laikraksti padziļina mūsu ticību.
Nepietiek ticēt tikai ar sirdi; mums arī atklāti un droši jāapliecina sava ticība. Kristus saka: „Katru, kas mani atzīst cilvēku priekšā, es atzīšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs. Bet kas mani noliedz cilvēku priekšā, to es noliegšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs” (Mat. 10, 32 33).
Mums jāsarga sava ticība, dzīvojot kristīgu dzīvi un vairoties visa, kas apdraud ticību. Kas draudzējas ar neticīgiem vai ticībai naidīgiem biedriem vai lasa ticībai naidīgus rakstus, tas apdraud savu ticību. Arī lepna sirds un netikla dzīve bieži noved pie neticības. — Kas ir spiests dzīvot neticīgā vidē, tam cītīgi jālūdzas, sevišķi labi jāiepazīstas ar ticību un bieži jāsaņem svētie sakramenti.
Pret ticību grēko, kas ticību atstāj novārtā vai to bez vajadzības padod briesmām, piem., reti klausās sprediķi, vai arī nemaz to neklausās, kavē ticības mācības stundas, lasa ticībai naidīgus rak-stus vai saietas ar neticīgiem cilvēkiem. — Pret ticību grēko galvenokārt tas, kas labprātīgi šaubās par ticību vai paša vainas dēļ tic kaut kam nepareizam. Vissmagāk grēko pret ticību tas, kas atkrīt no ticības vai noliedz ticību, piem., kas izstājas no katoļu Baznīcas.
Kas ir pilns ticības, tas dzīvo no ticības. Tas paļāvīgi liek visu savu dzīvi Dieva rokā, mīl Dievu no visas sirds un dara visu, ko Dievs no viņa grib. Ticība ir kā sakne, no kuras izaug visi pārējie tikumi.
Apdomā: 1. Kāpēc mums jāizglītojas ticībā? 2. Kā mēs varam izglītoties ticībā? 3. Kā mēs varam saīgāt savu ticību? 4. Kas ieved mūsu ticību briesmās? 5. Kas jādara tam, kam jādzīvo neticīgā vidē. 6. Kas grēko pret ticību? 7. Kāpēc mēs varam ticību salīdzināt ar salmi?
120. Kādiem vārdiem Jēzus prasa, lai mēs apliecinātu savu ticību?
Jēzus saka: „Katru, kas mani atsist cilvēku priekšā, es atzīšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs. Bet kas mani noliedz cilvēka priekšā, to es noliegšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs.”
Apņemšanās: Citiem ar bolām pūlēm jāmeklē patiesība, kuru Dievs atklājis. Man tā ir dāvināta kopš bērnības. Es gribu to pazīt tik labi, ka es to varētu parādīt arī citiem.
Dieva vārdi: „Kā miesa bez gara ir mirusi, tā arī ticība bez darbiem ir mirusi” (Jēk.2,26).
Ticības šaubas — ticības kārdinājumi — ticības grūtības: Kas labprātīgi domā par kādu ticības patiesību: „Varbūt tas nemaz nav taisnība?”, tam ir ticības šaubas; viņš grēko. — Domas pret ticību, kurām mēs nepiekrītam, ir kārdinājumi pret ticību: tas nav grēks. — Kam liekas, ka kāda ticības patiesība runā pretim kādai citai patiesībai, tam ir ticības grūtības; tam jāmēģina šīs grūtības noskaidrot. Protams, šeit virs zemes mēs nekad nespēsim pilnīgi izprast mūsu ticības noslēpumus.
Uzdevumi: 1. Kā mēs varam zaudēt savu ticību? 2. Kādas grāmatas par ticību ir jūsu mājis? 3. Kādus reliģiskus laikrakstus tu pazīsti? 4. Kas norāda mūsu dzīvoklī uz to, ka mēs esam katoļi? 8. Kādos gadījumos mēs apliecinām savu ticību? 6. Ar kādu zīmi mēs to apliecinām? 7. Kādiem vārdiem mēs varam uzmodināt savu ticību?
66. Cerība
Svētais Pāvils neilgi pirms savas nāves rakstīja no cietuma savam māceklim Timotejam: „Mans šķiršanās laiks ir tuvu, un mani drīz upurēs. Labo cīņu es izcīnīju, savas gaitas pabeidzu, ticību uzglabāju. Pāri paliek man paredzētais taisnības kronis, ko Kungs, taisnīgais Soģis, man dos viņā dienā; un ne tikai man, bet arī visiem, kas mīlestībā ilgojas viņa atnākšanas. K stāvēja man klāt un stiprināja mani. Viņš izglābs mani arī turpmāk visiem ļaunajiem uzbrukumiem un aizvedis mani savā debesu valstībā.' Viņam lai gods mūžīgi mūžam. Amen”. (2. Tim. 4, 6—8,17 18).
Dievs mums, saviem bērniem, „dāvinājis dārgākos un lielākos apsolījumus” (2. Pēt. 1, 4). Viņš ir visvarens un labs un izpilda, ko apsola. Tāpēc mēs ar lielu uzticību sagaidām no viņa visu, ko viņš mums solījis: mēs ceram uz Dievu.
Drošu ķīlu tam, ka mūsu cerība piepildīsies, mums sniedz mūsu Pestītājs Jēzus Kristus, viņa vārdi, viņa nāve un viņa augšāmcelšanās. „Viņam mēs uzticamies un, ticēdami uz viņu, paļāvībā tuvojamies viņam” (Ef. 3,12).
Lai mēs varētu cerēt no Dieva debesu labumus, viņš mums kristībā caur Svēto Garu dāvājis cerības dāvanu. Svētais Gars dod mums spēku uzdrošināties visu, lai iegūtu debesu uzvaras balvu, un tās dēļ paciest visu.
Galvenokārt Dievs mums ir apsolījis debesu labumus. „Šis ir tas apsolījums, ko viņš mums solījis: mūžīgā dzīve” (1. Jāņ. 2, 26). Tāpēc mēs ceram, ka reiz viņš mums dāvās mūžīgo svētlaimi un tagad — mūsu grēku piedošanu un savu žēlastību.
Dievs grib mums dot arī zemes labumus, kas mums vajadzīgi mūsu ceļā uz debesīm. Tāpēc mēs ceram, ka viņš dos mums veselību, barību, apģērbu un citu nepieciešamo, par cik tas nāk mums par labu; arī nabadzībā slimībā un bēdās mēs ceram, ka Dievs visu vērsīs par labu; paļāvīgi mēs ieliekam savu dzīvi viņa rokā.
Par maz paļauties uz Dievu ir mazdūšības grēks. Nemaz vairs necerēt ir izmisuma grēks. — Gaidīt no Dieva kaut ko, kas neatbilst viņa svētumam, ir pārdrošības grēks, piem., ja kāds bez bailēm grēko, domādams: gan jau Dievs man piedos.
Kas licis savu cerību uz Dievu, tas dzīvo no cerības. Tas jau tagad nes sevī kaut ko no debesu prieka; tas neatlaidīgi lūdzas visās vajadzībās; tas pacietīgi panes kārdinājumus, bēdas un ciešanas; tas drosmīgi cīnās par Dieva valstību un visiem spēkiem pūlas sasniegt savu mūžīgo mērķi.
Apdomā: 1. Kas ir droša ķīla tam, ka mūsu cerība piepildīsies? 2. Ko mēs drīkstam cerēt no Dieva bez debesu labumiem? 3. Ko Dievs ir mums dāvājis, lai mēs varētu cerēt uz viņa debesu labumiem? 4. Kas ir mazdūšības grēks? — izmisuma grēks? — pārdrošības grēks? 5. Ko dara cilvēks, kas dzīvo no cerības?
121. Kāpēc mēs ceram uz Dievu?
Mēs ceram uz Dievu, tāpēc ka viņš ir visvarens un labs un izpilda, ko solījis.
122. Ko mēs ceram no Dieva galvenokārt?
Mēs ceram no Dieva galvenokārt māsu grēku piedošanu, viņa žēlastību un mūžīgo svētlaimi.
Apņemšanās: Visās bēdās un vainās es pilnīgi paļaušos uz Dievu.
Dieva vārdi: „Dievam neviena lieta nav neiespējama” (Lūk. 1, 37) — „Neraizējieties, jautādami: ko mēs ēdīsim, ko dzersim vai ar ko ģērbsimies? Jo jūsu Tēvs debesīs zina, ka tā visa jums vajag. Meklējiet tāpēc vispirms Dieva valstību un viņa taisnību, un viss tas tiks jums dots klāt.” (Mat. 6, 31—33). — „Metiet visas savas rūpes uz Kungu, jo viņš par jums rūpējas” (1. Pēt. 5, 7).
Uzdevumi: 1. Ābraāms, Ījabs, Dāvids, Makabiešu māte un viņas dēli cerēja uz Dievu. Kā tas izpaudās? 2. Kains, Mozus un Jūdass grēkoja pret cerību. Kādā veidā? 3. Kāpēc psalmos Dievs dēvēts kā „mana pils” — „mans patvērums” — „mans vairogs!” — „mana gaisma” — „mana klints”? 4. Uzzīmē Dieva simbolus! 5. Kāpēc enkurs ir cerības simbols? 6. Kādiem vārdiem mēs varam uzmodināt cerību?
Es ticu Dieva apgādībai, ka visu vada Tēva skats, viss padots viņa svētai gribai, un nejaušs nekrīt pat ne mats.
67. Mīlestība uz Dievu
Apustulis Jānis raksta: „Dieva mīlestība ir ar to atklājusies mūsos, ka Dievs atsūtīja savu vienpiedzimušo, Dēlu pasaulē, lai mēs dzīvotu caur viņu. Dievs ir mīlestība, un kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā, un Dievs paliek viņā” (1. Jāņ. 4, 9 16).
Dievs mīlēja mūs, iekams mēs spējām viņu mīlēt. Aiz mīlestības Tēvs radīja mūs, lai mēs baudītu mūžīgo svētlaimi viņa valstibā; aiz mīlestības viņš atdeva par mums savu Dēlu, lai atpestītu mūs no mūsu grēkiem; aiz mīlestības viņš iegremdēja mūsu sirdī Svēto Garu un darīja mūs par saviem bērniem. Nemitīgi viņš sniedz mums savas dāvanas un labdarības. Dievs ir bezgalīgi labs un svēts; viņš pelna mūsu mīlestību vairāk par visiem cilvēkiem un labumiem pasaulē. Tāpēc mums jācienī Dievs vairāk par visu pasaulē, pat vairāk nekā mūsu vecāki; mums jābūt gataviem drīzāk pazaudēt visu, nekā pieļaut, ka nāvīgs grēks mūs šķir no viņa. Mums jāmīl Dievs vairāk par visu.
Dieva mīlestība un labestība mums ir galvenokārt atklājusies Jēzu Kristu. Aiz mīlestības Jēzus apžēlojās par grēciniekiem; aiz mīlestības uz mums viņš nomira pie krusta; viņš ir mūsu brālis un mūsu labākais draugs. Tāpēc mēs mīlam arī Jēzu vairāk par visu.
Lai mēs kā viņa bērni varētu mīlēt Dievu, viņš kristībā caur Svēto Garu piešķīra mums mīlestības dāvanu. „Svētais Gars, kas mums dots, ir ielējis Dieva mīlestību mūsu sirdīs” (Rom. 5,5).
Mūsu mīlestība uz Dievu izpaužas tādā veidā, ka mēs bieži par viņu domājam, labprāt par viņu runājam un allaž izpildām viņa gribu. „Tā ir mīlestība uz Dievu, ka mēs izpildām viņa baušļus” (1. Jāņ. 5, 3). Dieva mīlestība izpaužas galvenokārt tuvāka mīlestībā: kas nemīl savu tuvāku, tam nav arī īstas Dieva mīlestības.
Tāpēc ka Dievs ir tik labs un mūs tik ļoti mīl, ir grēks būt pret viņu vienaldzīgam, glabāt sevī nepatiku pret viņu vai pat ienīst viņu. Nīst Dievu ir vissmagākais grēks.
Mīlestība ir lielākais no visiem tikumiem. Ko mēs tagad ticam, to mēs reiz skatīsim; ko mēs tagad ceram, to mēs reiz iegūsim. Bet mīlestība paliks mūžīgi. Tāpēc mums par visām lietām jācenšas mīlēt Dievu.
Apdomā: 1. Kā Dievs mums rādija savu mīlestību? 2. Kāpēc mēs mīlam Jēzu? 3. Ko Dievs mums dāvāja, lai mēs spētu viņu mīlēt? 4. Kā izpaužas mūsu mīlestība uz Dievu? 5. Kas grēko pret Dieva mīlestību? 6. Kas ir vissmagākais grēks? 7. Kāpēc mums par visām lietām jācenšas mīlēt Dievu?
123. Kad mās mīlam Dievu vairāk par visu?
Mēs mīlam Dievu vairāk par visu, ja mēs esam gatavi drīzāk pazaudēt visu, nekā pieļaut, lai smags grēks mūs šķirtu no Viņa.
124. Kāpēc mēs mīlam Dievu vairāk par visu?
Mēs mīlam Dievu vairāk par visu,
1. tāpēc ka viņš pa priekšu mūs mīlēja,
2. tāpēc ka viņš ir bezgalīgi labs un katras mīlestības cienīgs.
Apņemšanās: Dievs man rāda savu mīlestību ar visām labajām dāvanām, kuras es saņemu. Es bieži viņam pateikšos un no sirds mīlēšu viņu.
Dieva vārdi: „Tiem, kas mīl Dievu, viss nāk par labu” (Rom. 8,28). — „Neviena acs to nav redzējusi, neviena auss dzirdējusi, un neviena cilvēka sirdī tas nav nācis, ko Dievs sagatavojis tiem, kas viņu mīl” (1. Kor. 2,9). — „Kam ir mani baušļi, un viņš tos pilda, tas mani mīl” (Jāņ. 14,21).
Lūgsmas: „Mans Jēzu, dāvini man to lielo žēlastību, lai es bieži par tevi domātu, labprāt ar tevi runātu un vienmēr būtu savienots ar tevi.” — „Mans Dievs, es tevi mīlu.” — „Mans Dievs un mans viss.” — „Visu priekš tevis, Jēzu.” — „Mans Kungs un mans Dievs !” — „Kungs, tu zini visu, tu zini ari, ka es tevi mīlu.” (Jāņ. 21,17). — „Nāc, Svētais Gars, piepildi savu ticīgo sirdis un iededzini viņos savas mīlestības uguni.”
Uzdevumi: 1. Kā parādīja savu mīlestību uz Dievu: Marija — Stefans — Asīzes Francis — Elizabete — Francis Ksavers — Vincents de Pols — Jānis Bosko — Marija Goreti? 2. Kādiem vārdiem mēs varam uzmodināt mīlestību uz Dievu?
Es tevi mīlēšu, mans stiprums, ar darbiem tevi mīlēšu; es tevi mīlēšu, mans košums, tev uzticīgi kalpošu.
68. Mīlestība uz tuvāku
Jēzus stāstīja kādam rakstu mācītājai līdzību par vīru, kas bija iekritis laupītā, rokās. Viņš sacīja: „Kāds samarietis, iedami savu ceļu. ieraudzīja viņu un apžēlojās. Piegājis klāt, viņš uzlēja eļļu un vīnu uz viņa brūcēm un pārsēja tās. Tad viņš uzcēla to uz sava jājamā lopa, aizveda uz kādu mājvietu un rūpējās par to.” Jēzus nobeidza vārdiem: „Ej un dari tāpat!” (sal. Lūk. 10, 25-37).
Dievs mīl visus cilvēkus. Katrs cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības, atpestīts Kristus asinīm un aicināts mūžīgajai svētlaimei. Tāpēc mums jāmīl visi cilvēki: mums jābūt labiem pret mūsu līdzcilvēkiem un, cik vien mūsu spēkos, jādara labu viņu miesai un dvēselei.
Mums jāmīl mūsu tuvāki Kristus dēļ. Kristus uzskata visus cilvēkus kā savus brāļus un māsas. Viņš sacīja: „Ko jūs esat darījuši vienam no maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man dalījuši. Ko jūs neesat darījuši vienam no maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs neesat man darījuši” (Mat. 25, 40 45).
Mēs nedrīkstam nevienu izslēgt no savas mīlestības, ja arī tas runā citā valodā, pieder pie citas rases un tam ir cita ticība.
Kā Dieva bērniem un Kristus mācekļiem mums jāmīl pat mūsu ienaidnieki. Kristus saka: „Mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs vajā un ienīst; tad jūs būsit jūsu Tēva bērni, kas ir debesīs, kas liek savai saulei uzlēkt pār labajiem un ļaunajiem un lietum līt pār taisnīgajiem un netaisnīgajiem” (Mat. 5, 44 45). Kristus pats lūdzās pie krusta par saviem ienaidniekieih: „Tēvs, piedod viņiem, jo viņi nezina, ko dara” (Lūk. 23, 34). Svētais Stefans un daudz citu sekoja Jēzus priekšzīmei.
Ja kāds ir mūs apvainojis, mums jāsniedz roka izlīgšanai un no sirds jāpiedod; Dievam ir vēl daudz vairāk ko mums piedot. Kad mēs esam piedevuši, mēs nedrīkstam vairs notikušo pārmest. — Bet ja mēs esam kādu apvainojuši vai apbēdinājuši, mums pēc iespējas drīzāk jālūdz piedošana un jāizlabo nodarītā pārestība.
Ticīgie ir mūsu brāļi un māsas Dieva saime. Tāpēc mums tie sevišķi jāmīl. Svētais Pāvils saka: „Dariet labu visiem, bet jo sevišķi ticības brāļiem” (Gal. 6,10). Domāsim par to, kad top vākti ziedojumi mūsu ticības brāļiem.
Vecāki, brāļi un māsas, radi, mūsu draugi un labdami un visi mūsu tautas locekļi ir mums jo sevišķi tuvi; mēs drīkstam tos arī sevišķi mīlēt un mums jādara tas.
Pret mīlestību grēko tie, kam nav vai ir par maz mīlestības uz tuvāku. Tie nelūdzas par citiem cilvēkiem, neliekas gar viņiem zinis, ir dzestri, nelaipni vai rupji pret viņiem, apbēdina viņus vai pat sarūgtina viņu dzīvi. — Kas skauž tuvākam kādu Dieva dāvanu, piem., veselību, apdāvinātību, bagātību, godu un laimi, tas grēko ar skaudību. — Kas priecājas, ka tuvākam klājas slikti, tas grēko ar prieku par cita nelaimi. — Vēl ļaunāk apgrēkojas pret mīlestību tas, kas atriebjas savam tuvākam. — Ļaunākie grēki pret tuvāku mīlestību ir neieredzēšana un naids. Svētais Jānis raksta: „Kas ienīst savu brāli, ir slepkava” (1. Jāņ. 3,15).
Apdomā: 1. Kā jāizpaužas mūsu tuvāku mīlestībai? 2. Kādiem vārdiem Jēzus saka, ka mēs tuvākā mīlam viņu? 3. Kāpēc mums jāpiedod? 4. Kas mums jādara, ja mēs esam kādu apvainojuši? 5. Ko mēs drīkstam mīlēt un kas mums jāmīl jo sevišķi? 6. Uzskaiti grēkus pret tuvāka mīlestību! 7. Kas grēko ar skaudību? — ar prieku par cita nelaimi? — ar atriebības kāri?
125. Kāpēc mums jāmīl visi cilvēki?
Mums jāmīl visi cilvēki, tāpēc ka katrs cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības, atpestīts Kristus asinīm un aicināts mūžīgajai svētlaimei.
126. Kādiem vārdiem Jēzus prasa, lai mēs mīlētu arī savus ienaidniekus?
Jēzus saka: „Mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs vajā un ienīst; tad jūs būsit jūsu Tēva bērni, kas ir debesīs, kas liek savai saulei uzlēkt pār labajiem un ļaunajiem un lietum pār taisnīgajiem un netaisnīgajiem”.
Apņemšanās: Katru dienu kādu tuvāku mīlestības darbu! Un kā? Gluži vienkārši: palīdzēt, dalīties, darīt prieku.
Dieva vārdi: „Ja jūs mīlēsit tos, kas jūs mīl, kādu algu jūs par to saņemsit? Vai arī muitnieki tā nedara? Un ja jūs sveicināsit tikai savus brāļus, ko jūs darāt sevišķu? Vai art pagāni tā nedara, Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu debesu Tēvs ir pilnīgs!” (Mat. 5, 46—48). — „Kas mīl Dievu, tam jāmīl arī savs brālis” (1. Jāņ. 4, 21). — „Jaunu bausli es jums dodu, lai jūs viens otru mīlētu. Kā es jūs mīlēju, tā arī jums būs cita citu mīlēt. No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā” (Jāņ. 13, 34 35). — „Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu” (Rom. 12,17).
Zelta mēraukla: „Kas netīk pašam, to nedari otram!” (Tob. 4,16). — Jēzus sakut „Visu, ko jūs vēlaties, lai cilvēki jums darītu, dariet arī jūs viņiem” (Mat. 7,12).
Žēlsirdības darbi: Tuvāku mīlestība jo sevišķi izpaužas miesīgos un garīgos žēlsirdības darbos (sal. 118. un 119. mācības gabalu).
Uzdevumi: 1. Kā Marija piekopa tuvāku mīlestību? 2. Mini varonīgas tuvāku mīlestības piemērus no svēto dzīves! 3. Mini šādus piemērus no citu cilvēku dzīves! 4. Kā var īstenot tuvāku mīlestību draudzē? 5. Kā tu vari īstenot tuvāku mīlestību: a) mājās, b) skolā, c) rotaļās, d) baznīcā, e) darba vietā? 6. Kā tu vari parādīt mīlestību savam tuvākam slimībā? 7. Kam sevišķi vajadzīga mūsu mīlestība?
69. Sekošana Kristum
Otrā dienā pēc Jēzus kristības Jānis redzēja Jēzu nākam pa ceļu; tad viņš sacīja diviem no saviem mācekļiem: „Lūk, Dieva Jērs!” Kad abi mācekļi to dzirdēja, viņi sekoja Jēzum. Jēzus apgriezās un, redzot viņus tam sekojam, viņus uzrunāja: „Ko jūs meklējat?” Viņi tam teica: „Mācītāj, kur tu dzīvo?” Viņš atbildēja: „Nāciet un skatieties!” Tad tie gāja viņam līdz un palika tanī dienā pie viņa. Bija apmēram desmitā stunda (sal. Jāņ. 1,35—39).
Kristus aicina mūs viņam sekot. Viņš ir mūsu Mācītājs un māca mūs ar saviem vārdiem un priekšzīmi. Viņš mājo mūsos un dāvina mums gaismu un spēku. Viņš ir mūsu labākais draugs un iet ar mums cauri visai mūsu dzīves tumsai. Viņš saka: „Kas man seko, tas nestaigā tumsā, bet tam ir dzīvības gaisma” (Jāņ. 8,12).
Sekojot Kristum, mēs vispirms rūpējamies par Dieva godu, mūsu un citu cilvēku mūžīgo pestīšanu. Kristus saka: „Meklējiet vispirms Dieva valstību un viņa taisnību, un viss tas tiks jums dots klāt” (Mat. 6, 33).
Ja mēs sekojam Kristum, mums viņam pilnīgi jāpieder. „Neviens nevar diviem kungiem kalpot” (Mat. 6, 24). Tāpēc mums jātur viņa baušļi un jāvairās visu, arī vismazāko, grēku.
Mēs nevaram sekot Kristam, ja mēs nenesam upurus. Kristus saka: „Kas nenes savu krusta un neseko man, tas nevar būt mans māceklis” (Lūk. 14, 27). Bet ja mēs viņam sekojam viņa krusta ceļā un drosmīgi izturam, viņš mums apsola: „Kas uzvarēs, tam es ļaušu kopā ar mani sēdēt manā tronī” (Atkl. 3, 21).
Jēzus māceklis, tāpat kā viņa Mācītājs, nemeklē sava goda. Viņš ir pazemīgs: viņš uzskata sevi par niecīgu Dieva priekšā un ir rimts un pakalpīgs pret savu tuvāku. Kristus saka: „Mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi” (Mat. 11, 2.9). Svētais Pāvils raksta: „Esiet tā noskaņoti kā Jēzus Kristus: viņš atteicās no sevis un pieņēma kalpa veida” (Pil. 2, 57).
Kristus grib vest mūs uz pilnību. Viņš uzaicina mūs: „Esiet pilnīgi, kā jūsu debesu Tēvs ir pilnīgs!” (Mat. 5,48). Viņš pats ir visaugstākā pilnības priekšzīme; viņš ir Dieva svētuma atspīdums. Pilnība izpaužas galvenokārt mūsu mīlestībā uz Dievu un tuvāku.
Ja mēs esam savienoti ar Kristu, mēs nesam augļus mūžīgajai dzīvei. Ar katru labo darbu, kuru mēs darām, būdami žēlastības stāvoklī, mēs nopelnām sev žēlastības pavairošanu virs zemes un mūžīgo dzīvi debesīs. Kristus saka: „Priecājieties un līksmojieties, jo jūsu alga ir liela debesīs” (Mat. 5,12).
Apdomā: 1. Kā Kristos mums palīdz viņam sekot? 2. Par ko Kristus māceklis rūpējas vispirms? 3. No kā mums kā Kristus mācekļiem jāvairās? 4. Uz ko mums kā Kristus mācekļiem jābūt gataviem? 5. Kā izpaužas īsta Kristus mācekļa pazemība? 6. Ko mēs nopelnām ar labajiem darbiem, kurus mēs darām, būdami žēlastības stāvoklī?
127. Kādiem vārdiem Jēzus mūs uzaicina būt pilnīgiem?
Jēzus saka: „Esiet pilnīgi, kā jūsu debesu Tēvs ir pilnīgs.
128. Kas ir augstākā pilnības priekšzīme?
Augstākā pilnības priekšzīme ir Jēzus Kristus.
Apņemšanās: Jautā sev bieži, sevišķi pirms svarīgiem lēmumiem: Ko Jēzus darītu manā vietā?
Dieva vārdi: „Kas grib man kalpot, tas lai seko man, un kur es esmu, tur būs arī mans kalps” (Jāņ. 12,26). — „Ja kāds grib man sekot, lai tas aizliedz sevi un ik dienas ņem savu krustu un seko man” (Lūk. 9,23). — „Es jums devu priekšzīmi, lai jūs darītu tā, kā es jums darīju” (Jāņ. 13,15).
No svēto mācības: „Mēs veltīgi valkājam vārdu „kristietis”, ja mēs nesekojam Kristum.” (Leons Lielais.)
Uzdevums: Izlasi 24. un 26. mācības gabalu un uzraksti, kādā ziņā tu vispirms vari atdarināt Kristu!
