Par vispārējiem konciliem

Kad Baznīca redz nepieciešamību ar īpašu svinīgumu un vienprātību izskaidrot kādas ticības patiesības un aizstāvēt tās pret viltus mācītājiem, vai novērst kādu ļaunprātību un celt pagrimšu godbijību Baznīcā, tā daudzreiz vēršas pie koncilu sasaukšanas. Koncili var būt vietējie (reģionālie) vai vispārējie (vispasaules, ekumeniskie). Šeit mēs runāsim tikai par pēdējiem.

Ar nosaukumu „ekumeniskais koncils” saprotam bīskapu, kas pārstāv visu Baznīcu, sanākšanu noteiktā vietā, lai svinīgi deklarētu lēmumus svarīgos ticības jautājumos, kas saistīti ar morāli vai Baznīcas pārvaldi. Lai koncilu varētu uzskatīt par ekumenisku, vienmēr nepieciešams tā lēmumu apstiprinājums no Vispasaules Virspriestera, Romas Bīskapa. Dogmatiskie ekumēnisko koncilu definējumi ir nemaldīgi, un tādēļ katram kristietim ir pienākums viennozīmīgi tiem paklausīt; pretējā gadījumā tas tiek izslēgts no Baznīcas klēpja.

Neskaitot Jeruzalemes koncilu, kas minēts Apustuļu darbos, ir notikuši divdesmit ekumēniskie koncili.

Pirmajā, Nīkajas koncilā (325. gadā) tika svinīgi pasludināta Vārda viena būtība ar Dievu Tēvu un nosodīta Ārija herēzija.

Otrais, Konstantinopoles koncils (381. gadā) parādīja kristīgo doktrīnu par Svētā Gara dievišķumu, pretēji Maķedonija un apolināristu viltus mācībām.

Trešais, Efesas koncils (431. gadā) nosodīja nestoriāņu herēziju un norādīja, ka Vissvētākā Jaunava ir godājama kā Dieva Dzemdētāja.

Ceturtais, Halkēdonas koncils (451. gadā) nosodīja Eitīhiju un izteica Baznīcas mācību par mūsu Kunga Jēzus Kristus divām dabām un vienu personu.

Piektais, II Konstantinopoles koncils (553. gadā) nosodīja teoloģiskās kustības, kuras bija labvēlīgas jau iepriekš nosodītajām herēzijām.

Sestais, III Konstantinopoles koncils (680. gadā) nodeva anatēmai monofelītus, kuri atzīst Jēzū Kristū tikai vienu gribu.

Septītais, II Nīkajas koncils (787. gadā) tika sasaukts cīņai pret ikonoklasmu.

Astotajā, IV Konstantinopoles koncilā (869. gadā) tika nosodīts un gāzts patriarhs Fotijs, dedzīgs Austrumu atkrišanas no katoļu Baznīcas aizstāvis, izpatīkot laicīgajai varai.

Devītais, Laterāna koncils (1123. gadā) notika Laterāna pilī Romā un nodarbojās galvenokārt ar Baznīcas kulta un iekšējās kārtības jautājumiem.

Desmitais, II Laterāna koncils (1139.gadā) cīnījās ar dažādām herēzijām un sakramentu ļaunprātīgu izmantošanu.

Vienpadsmitais, III Laterāna koncils (1179. gadā) izveidoja kanonisko kārtību Romas pāvesta vēlēšanām un nosodīja albiģiešus.

Divpadsmitais, IV Laterāna koncils (1215. gadā), nosodīja vairākas herēzijas mācībā par sakramentiem un pasludināja Baznīcas bausli, saskaņā ar kuru ikviena katoļa pienākums ir vismaz reizi gadā pieņemt Gandarīšanas un Vissvētāko Euharistijas sakramentu.

Trīspadsmitais, Lionas koncils (1245. gadā) pilnveidoja Baznīcas kanonisko likumu.

Četrpadsmitajā, II Lionas koncilā (1274. gadā) grieķi atteicās no saviem maldiem un parakstīja katoļu ticības apliecinājumu.

Piecpadsmitais, Vīnes koncils (1311. gadā) cīnījās ar sava laikmeta herēzijām.

Sešpadsmitais, Konstances koncils (1414. gadā) izbeidza antipāvestu (t.i. personu, kuras nelikumīgi uzurpēja pāvesta amatu) radīto šķelšanos, tika nosodīta Husa herēzija.

Septiņpadsmitajā, Florences koncilā (1439. gadā) grieķu hierarhi un krievu metropolīts Izidors atzina katoļu Baznīcu par vienīgo patieso Kristus Baznīcu.

Astoņpadsmitais, V Laterāna koncils (1512. gadā) noraidīja viltus mācības, kuras apstrīdēja cilvēka dvēseles nemirstību.

Deviņpadsmitais, Tridentas koncils (1545. gadā) nosodīja protestantu Lutera, Kalvina un viņu sekotāju herēzijas.

Divdesmitais, Vatikāna koncils (1870. gadā) sniedza precīzu definīciju senajai Baznīcas mācībai par apustuļa Pētera sekotāju virsvaru redzamajā Baznīcā.

Visas pasaules bīskapu sasaukšana uz Ekumenisko koncilu vienmēr ir saistīta ar milzīgām ārējām grūtībām, tādēļ Baznīca to izmanto tikai retos gadījumos, kad ir vēlama īpaša vienbalsība bīstamu maldu nosodīšanā. Citos gadījumos pāvests, kā redzamais Baznīcas galva, uzzinājis izkaisīto pa visu pasauli bīskapu viedokli un konsultējoties ar saviem pastāvīgajiem padomdevējiem, pats sniedz tradīcijas interpretāciju, kas ir saistoša visiem.

Pastāvīgā un neizbēgamā nebeidzamu viltus mācību rašanās pierāda, ka Baznīcā ir jābūt pastāvīgai, dievišķi iestādītai augstākajai varai, kura ar savu spriedumu varētu atrisināt visus kristiešu pārpratumus un šaubas ticības jautājumos, pretējā gadījumā ticības gaisma izblāvētu maldu tumsā.

Pat Svētie Raksti, kas sarakstīti Svētā Gara iedvesmā, var tikt izmantoti, lai ar aplamiem izskaidrojumiem aizstāvētu melus un viltus mācības. Herētiķi, kas savā starpā ir ļoti pretrunīgi, tajā pašā laikā pamato savas viltus mācības ar neskaitāmiem citātiem no Svētajiem Rakstiem, skaidrojot tos patvaļīgā un daudzkārt pavisam ērmīgā veidā. „Jo šķelšanām gan jābūt, lai kļūtu redzami tie, kas starp jums ir uzticami. Nam oportet et hæreses esse, ut et qui probati sunt, manifesti fiant in vobis” (1. Kor. XI; 19) — nožēlojamas ticības mācības stāvoklis kristiešiem, kuri ir atkrituši no Baznīcas vienotības, mudina mūs būt „lietpratējiem” (lat. probati) un ar prieku pieņemt tradīcijas skaidrojumu, kas nāk no Baznīcas maģistērija.

Pieminēsim vēl arī, ka katrs bīskaps savā diecēzē ir Atklāsmes glabātājs, tomēr atsevišķi hierarhi nav nekļūdīgi savā mācībā; nekļūdīgums dogmatiskos jautājumos dots tikai redzamajam Baznīcas galvai un viņa vadītajam ekumēniskajam koncilam.

Priest. S. Tiškevičs KATOĻU KATEHISMS Catéshisme Catholique